|
|
|
|
| ljudinja |
22.04.2012 20:10
|
|
rating:
 0 [0]  0
|
Ir pagājuši gandrīz 2 gadi, bet atmiņas nerimstas, asaras nebeidzas, un darbs nepalīdz. Ko darīt?  |
|
|
| Ikst_ite (50) |
23.04.2012 21:03
|
 |
Msgs: 4567
|
| |
|
|
rating:
0 [0] 0
|
| Jāatrod hobijs, kas aizrauj un rada prieku un aizņem laiku, kurā Tu citkārt iegrimsti atmiņās un asarojies |
|
|
| She1 (53) |
23.04.2012 22:27
|
 |
Msgs: 3085
|
| |
|
|
rating:
0 [0] 0
|
| To vieglā pateikt nekā izdarīt...Trīs gadi ir "normāli" sērot, bet pēc tam jāmeklē speciālista palīdzība... |
|
|
| ezitis21 (61) |
7.05.2012 21:38
|
 |
Msgs: 5271
|
| |
|
|
|
|
|
| mausns (61) |
8.05.2012 20:10
|
 |
Msgs: 5984
|
| |
|
|
rating:
0 [0] 0
|
ljudinja (51) rakstīja:Ir pagājuši gandrīz 2 gadi, bet atmiņas nerimstas, asaras nebeidzas, un darbs nepalīdz. Ko darīt?
Man tas zudības mirklis un atraitnes statuss iestājās pirms 7-iem gadiem.  Darbs tiešām nepalīdz (labi, palīdz visai nosacīti - kamēr esi darbā un dari darāmo). Pārējā laikā - vajag un nopietni vajag būt cilvēkos, tikties ar veciem draugiem, veidot jaunas saskarsmes kaut draudzības līmenī. Ar viskautko aizpildīt brīvo laiku.
Iemācies "palaist vaļā" to, kas aizgājis uz neatgriešanos. Tas ir no tās pašas operas, kad "vaļā no brunčiem un mammisma uzplūdiem jāatlaiž" pieaugušie bērni. Protams, bērni, kas izauguši un dzīvo savu dzīvi, ir kas cits, bet.... Bet ar asaru plūdiem un "ko es tagad darīšu - viņš nu ir tajā saulē" nekas nebūs līdzēts. No turienes neatgriežas diemžēl. Nevajag sevi mocīt. Viņš to negribētu. Viņš varbūt sēž uz mākoņa maliņas un cer, ka tu beidzot sāksi dzīvot, nevis slīināties asarās.
Īkstītei taisnība.
Un pie viena - dzīvojot pagātnē, kas ir nemitīga raudāšana un sāpēšana par pagājušo,zaudēto var pazaudēt vēl vairāk.
Dzīvojot šim mirklim, šim brīdim man kļuva vieglāk. Es pārstāju sevi mocīt gaidot ceļa galā to, kurš nepārnāks. |
|
|
| mausns (61) |
8.05.2012 20:28
|
|
Msgs: 5984
|
| |
|
|
rating:
0 [0] 0
|
P.S.
Un varbūt ir labāk tā, kā dzīve ir iegrozījusies. Katrā gadījumā - ja es nebūtu kļuvusi par atraitni, diezin vai es būtu satikusi visus tos jaukos cilvēkus, kurus esmu iepazinusi pa šiem gadiem, diezin vai būtu nodzīvojusi tik notikumiem un emocijām bagātus gadus, kādi nu ir man tagad iekrājušies. Man šie 7 gadi ir skaisti un manējie.
Es nesaku, ka laulībā nodzīvotie gadi nebija skaisti. Tie bija savādāki, piezemētāki. Arī bagāti, bet savādāki. |
|
|
* This theme is closed for discussions
|
|
