| feja77 |
23.05.2011 21:21
|
|
оценка:
 0 [0]  0
|
| Kāpēc cilvēki tik ļoti jaucas ar to mīlestību? Ne viņi definīciju var noskaidrot, ne viņi to atpazīst ikdienā, bet piedevām visam tajās reizēs, kad mīlestība ir tepat blakus, tepat uz sliekšņa, viņš nobīstas. Kāpēc? Tāpēc, ka mīlestība ir vēl biedējošāka par nāvi. Nomirstot mēs zaudējam vienīgi savu ķermeni, bet iemīloties - zaudējam gan prātu, gan savu ego. Mīlestība izšķīdina mani kā personību, tās vietā no divām personībām sanāk viens vesels. Un tas ir tik biedējoši!! Kas tad nu? Manis vairs nebūs? Ne mans skaidrais prāts, ne mans ideālais raksturs, ne mans pasaules uzskats, ne mani pareizie principi! Tas viss pazūd - tikai tāpēc, lai pilnībā saplūstu ar savas mīlas objektu. Ne katrs uzdrošinās. Jo - bail, vēl vairāk kā no nāves. Tā vietā mīlestību aizvieto ar seksu, pieķeršanos, laulību un vēl nez ko citu. Tā vietā, lai pilnībā atdotos mīlestībai, cilvēks par to raksta dzejoļus, dzied dziesmas, uzņem sirdi plosošas filmas, bet - vienmēr turas drošā attālumā no tās. |
|
|
| Talismans7 (53) |
23.05.2011 23:04
|
 |
Сообщ.: 2580
|
| |
|
|
оценка:
0 [0] 0
|
| Ja nesakam iesligt runas par kimiskajam aktivitatem musu organisma, kas pieskir so milestibas izjutu - citam ilgak, citam mazak, bet vel kadam to vajag atkal un atkal jaunu, ka narkotiku - tad jasaka, ka si sajuta ta pa istam ir pieejama tikai gara stipriem cilvekiem. Ir jabut loti stipram, lai lautu ienakt sava dzive otram cilvekam ar savam domam, izjutam un, neliekulosim, ari prasibam. Ir jamak atrast to isto viduscelu, kurs ne tikai liek zaudet pratu, bet ari ta pa istam pacel abus jauna limeni. |
|
|
* Выбранная тема закрыта для обсуждения
|
