 |
Сообщ.: 2
|
| |
|
оценка:
 0 [0]  0
|
Man patīk izbaudīt tagadni, skumt pēc pagātnes un sapņot par nākotni. Man patīk atcerēties pagātni, visu to labāko un, neapšaubām, nevēlamo sliktāko. Dzīvot un sapņot ir dabiska cilvēka parādība.
Šoreiz es sapņoju par to, ko nevar nopirkt par naudu, iegūt savā īpašumā kā rotaļlietu vai nodegustēt kā garšīgāko vīnu. Šoreiz es redzēju tikai viņu, par to kas ir bijis, par to, kas nav bijis, to, kas varēja būt. Pagātne, atšķirībā no tagadnes un nākotnes, nav izmaināma, tā ir tāda, kāda viņa ir. Lai kā arī mums bija vai nebija, notika vai nenotika, viņa paliks manā prātā, manās domās, manā mazā glabātuvē, kuru dēvē par sirdi. Es nevārēšu aizmirst tos jaukākos mirkļus, skaistāko viņu, viņas maigās lūpas, neaizmirstamos glāstus, kaislīgos skūpstus. Ar katru pieskārienu, kuru viņa man dāvāja, es jūtos kā parādnieks uz visu mūžu. Tad kāpēc nenotika tas, kam vajadzēja notikt??? Jaunības kļūdas, neziņa galvā, pieredzes trūkums, bailes no nākotnes un daudzas citas lietas, kuras ne vienmēr spēju kontrolēt. Pirmoreiz satiekot viņu, es vairs nevarēju savaldīt sevi, es vairs nespēju pilnvērtīgi veikt savus darba pienākumus. Liekot dziesmas, es centos uzminēt viņas mīļāko. Es vēlējos saprast, kāda viņa ir. Draudzējoties ar viņu, man pat nebija nevienas iespējas pastrīdēties, jo mācējam atrast kopīgu valodu. Tad kāpēc tā viss beidzas??? Jaunība, naivums, trakums, attālums, tie ir tikai daži iemesli. Un kurš tad bija galvenais iemesls, grūti pateikt, varbūt pat visi iepriekšminētie. Es biju pārliecināts, ka viņa nebija domāta man, tāpēc izdomāju beigt mūsu attiecības. Bet mana lielāka kļūda bija tā, ka es nemācēju šķirties cilvēcīgi.  |
|
