Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš.
Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu.
Kādu rītu smilšu graudiņu uzrunāja saule.
„Es spīdu tikai tev," saule teica.
„Kā tas var būt?" neticīgi vaicāja smilšu graudiņš - „Es taču esmu tik nenozīmīgs!"
„Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār," atbildēja saule."
(Juris Rubenis)


(?)

Domaaju, ka kaa jau visur, var iedaliit 50:50 tos, kuri apzinaas savu vienreiziigumu un neatkaartojamiibu un tos, kuri uzskata, ka ir tikai viens no miljona taadiem pashiem smilshu graudinjiem Un pie kuriem katrs pieder var noteikt uzreiz, tikai ieluukojoties cilveekam aciis

Vai tad tas ir kas slikts? Shis egoisms jau veel nav tendeets ar nodomu citiem nodariit paari

Patiesībā runa ir par mīlestību... par to, ka mums visiem vajadzētu justies mīlētiem, justieš īpašiem... nozīmīgiem... kādam vajadzīgiem...